Pilsonisko līdzdalību motivējošie faktori un iespējas

Pilsonisko līdzdalību motivējošie faktori un iespējas

Apskats Nr.7
2015.gada marts

Kas ir pilsoniskā sabiedrība un kam tā ir vajadzīga?

Par pilsonisku sabiedrību mēs esam pieraduši saukt sabiedrību, kurā indivīdi sadarbojas ar citiem indivīdiem un publisko varu, tādējādi cenšoties atrisināt, kā savas, tā arī sev tuvāko sabiedrību skarošas problēmas. Pilsoniskā sabiedrība var sastāvēt no formāliem un neformāliem veidojumiem. Par formāliem ir pieņemts uzskatīt veidojumus, kuru darbību un uzbūves/uzvedības principus reglamentē valstī spēkā esošie normatīvie akti (piem. valsts parlamenta un vietējās varas pārstāvju vēlēšanas, sabiedriskās apspriedes u.c.), savukārt, neformālie līdzdalības mehānismi vairāk ir pašu pilsoņu izveidotas kolektīvas sadarbības formas savu interešu aizstāvībai, un to izsmeļošs uzskaitījums nemaz nav iespējams.

Pilsoniskās sabiedrības uzdevums ir nodrošināt ne tikai pašu organizācijā vai kustībā iesaistīto, bet arī to personu pārstāvniecību un tādu interešu aizstāvību, kuras pašas sevi pilnā apjomā pārstāvēt nespēj sevi pārstāvēt. Šeit kā piemēru var minēt nepilngadīgo, senioru un maznodrošināto intereses, kā arī, atsevišķos gadījumos, vides vai kultūras mantojuma aizsardzību.

Tā kā Latvijas Republikā valsts vara pieder tautai[1], tās pilsoņi paši pilnā apmērā nes atbildību par valsts attīstību un savas dzīves kvalitātes celšanu, tomēr ņemot vērā to, ka tiešās demokrātijas valsts pārvaldes institūti mūsdienās faktiski vairs nav sastopami (funkcionē Šveices kantonos Appenzell Innerrhoden un Glarus[2]), tad daļu savu suverēno tiesību iedzīvotāji caur vēlēšanām nodod saviem pārstāvjiem, tādējādi piedaloties valsts pārvaldes izveidē. Lai nodrošinātu iedzīvotāju tiesību un interešu aizstāvību arī laika posmā starp vēlēšanām, ir nepieciešama saikne starp sabiedrību (t.sk. iedzīvotāju izveidotajām nevalstiskajām organizācijām) un valsts pārvaldes institūcijām. Šādas formālas vai neformālas saites nodrošina ne tikai informācijas plūsmu no sabiedrības uz valsts pārvaldi, bet arī tās atgriezenisko komunikāciju, kas viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem sekmīgas pilsoniskās līdzdalības funkcionēšanai.

Kas ir pilsoniskā līdzdalība?

Plašākā nozīmē ar pilsonisko līdzdalību tiek saprastas sabiedrības un indivīdu aktivitātes, kas tiek īstenotas ar mērķi ietekmēt valdību un valsts politiku. Šaurākā kontekstā ar to mēs saprotam brīvprātīgu bezatlīdzības darbu, ar to panākot sev vēlamas pozitīvas pārmaiņas apkārtējā vidē vai sabiedrībā. Lai to panāktu, indivīdam (subjektam) ir jābūt apveltītam ar noteiktu motivāciju, kā arī tam ir jāpiemīt zināmiem zināšanu/prasmju resursiem. Ja par galveno mērķi uzskata dzīves kvalitātes uzlabošanu savā kopienā, tad to ir iespējams panākt gan ar politiskiem, gan arī ar nepolitiskiem procesiem.[3]

Morāli un pilsoniski atbildīgs indivīds uz sevi skatās plašākā – visas sabiedrības kontekstā, tādā veidā attiecinot uz sevi problēmas, ar kurām šai sabiedrībai ir jāsaskaras. Šāds pilsonis spēj saskatīt morāles un pilsoniskās dimensijas problēmjautājumiem, līdz ar to arī spēj pieņemt atbilstošus lēmumus.

Pilsoniskās līdzdalības galvenie motīvi[4]

Utilitāros motīvus raksturo to mērķis: darīt tā, kā ir labāk man pašam un primāri rūpēties par sava paša labklājību. Utilitāros motīvus var iedalīt divās grupās: hedoniskajos (ekonomiskajos) un psiholoģiskajos.

Hedoniskie motīvi

  • Darīt ko tādu, kas uzlabotu manu esošo situāciju. Piemērs: es iestājos arodbiedrībā, lai par to pašu naudu, iespējams, strādātu mazāk, lai arī man nav īsti nekādu iebildumu pret pašreizējo algu un situāciju per se.
  • Darīt ko tādu, kas nepieļautu esošās situācijas pasliktināšanos. Piemērs: dzīvojot daudzdzīvokļu mājā es zinu, ka mani maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem nav nonākuši līdz pakalpojumu sniedzējam, lai situāciju nepasliktinātu un pakalpojumus neatslēgtu pavisam, es esmu gatavs iestāties iedzīvotāju veidotā apsaimniekošanas biedrībā vai pat pats tādu dibināt.

Psiholoģiskie motīvi

  • Nodrošināts sevi ar izvēles brīvību nākotnē. Piemērs: valsts ir spiesta aizvērt muzeju, jo nav līdzekļu tā uzturēšanai, kā rezultātā pilsonis nākotnē nespēs vairs to apmeklēt, līdz ar to, lai nodrošinātu sevi nākotnē ar šādu izvēles brīvību, viņš ir gatavs aizstāvēt savas intereses ministrijā vai apvienoties organizācijā, lai vāktu ziedojumus.
  • Sociālais pierādījums – darīt tā, kā dara visi. Tā ir tendence imitēt vairākuma sabiedrības rīcību, redzot, ka šāda rīcība, iespējams, nākotnē var nest pozitīvu labumu.

 

Taču ne vienmēr tikai ar utilitārajiem motīviem vien var izskaidrot cilvēku rīcību. Kā piemēru var minēt cilvēkus, kuri ir gatavi protestēt pret valstu agresijā svešās valstīs  pat tad, ja tas tiešā veidā pašus protestētājus vai viņu draugus/ģimenes locekļus neskar, vai arī pieķēdēt sevi pie naftas ieguves platformām (Green Peace) cīņā pret vides piesārņojumu un globālo sasilšanu. Šāda altruistiska rīcība mums liek paraudzīties nedaudz tālāk par tiem motīviem, kuri mums garantē tikai un vienīgi kaut kādu personisko labumu.

 

„Morāles pamatu teorijas” motīvi ir personiskajā vērtību skalā balstīti motīvi, kuru mērķis ir  likt mums pieņemt lēmumus  un rīkoties tā, kā ir labāk un pareizāk.

  • Rūpēties par citiem un izvairīties no ciešanu nodarīšanas citiem. Šis ir viens no iemesliem, kas liek cilvēkiem nodarboties ar labdarību gan pašiem aktīvā un tiešā veidā, gan pastarpināti - skatoties labdarības koncertus, zvanot uz ziedojumu telefoniem. Plašākā nozīmē tā ir rīcība saskaņā ar morāles principu – rūpēties par tiem, kam šīs rūpes ir nepieciešamas.
  • Ievērot taisnīgumu un rūpēties par tā ievērošanu. Šis motīvs ne vienmēr ir pozitīvs, jo tas ir pilnībā atkarīgs no katra personiskās taisnīguma izpratnes. Kā piemēru var minēt situāciju, kad šis motīvs var novest pie ekstrēmākām darbībām, kad savas taisnības izpratnes dēļ cilvēki dodas karot uz svešām valstīm, pat ja viņiem tur nav nekādas personīgas iesaistes (nedz draugu, radinieku, īpašumu). Cilvēki vienkārši dodas cīnīties par vienas vai otras puses taisnīguma ideāliem. Šī motīva vadīti cilvēki ir spējīgi pat ziedot dzīvību, vai kā minimums, vismaz doties ielās, ja viņiem šķiet, ka, piemēram, pensiju vai algu sistēma ir netaisnīga, pat tad, ja tā tiešā veidā pašu protestētāju neskar, t.i. minētā pilsoņa finansiālā situācija ir gana laba. Runa ir par pašu sistēmu, kura neatbilst subjekta taisnīguma principiem, kam seko mēģinājums viņu mainīt.
  • Būt lojālam un neciest nodevību. Šis motīvs ir ticis apspēlēts R.Blaumaņa darbā “Tālavas taurētājs”, kurš bija gatavs atdot dzīvību, lai brīdinātu savus ļaudis, nevis gļēvi padotos un tādējādi pazudinātu visus. Tā ir subjekta gatavība ciest neērtības, vai paša personiskās situācijas pasliktināšanos tikai tamdēļ, lai būtu labi grupai, pie kuras subjekts uzskata sevi par piederīgu. Šādas grupas var būt etniskas, ģimeniskas, reliģiskas, vai arī kaut vai darba kolektīvs.
  • Cieņa pret autoritāti. Pirmajā brīdī tas liekas kā motīvs, kas varbūt pat kavētu uzsākt noteiktas pret valsts varu vērstas aktivitātes (piemēram, iesaistīties protestos pret nodokļu paaugstināšanu), tomēr palūkojoties nedaudz plašāk, ar cieņu pret autoritāti mēs ikdienā saprotam ne tikai konkrētus cilvēkus (vecākus, priekšniecību, valsts vadību), bet gan arī sabiedrisko kārtību un to kāda tā ir izveidojusies ilgu gadu gaitā. Tās ir tradicionālās vērtības, kas ir iesakņojušās sabiedrībā un līdz ar to arī mūsu apziņā. Piemēram, ja mēs redzam, ka tiek organizēts ielu gājiens viendzimuma laulību atbalstam, kas ir pretrunā ar mūsu pieredzi ģimenē un arī ar izpratni par vispārējo lietu kārtību kristīgā sabiedrībā, mēs esam gatavi protestēt un vērsties pie valsts varas pārstāvjiem, paužot neapmierinātību par mums pierastās vērtību sistēmas graušanu.
  • Būt tīram un nepiesārņot sevi. Tas ir grūtāk pamanāms motīvs. Tīrākajā veidā motīvs ir novērojams cilvēku vēlmē iesaistīties dažādās reliģiskās kustībās, garīgās praksēs, joga u.c. Tāpat tas arī izpaužas rūpēs ne tikai par savu, bet arī par citu tīrību – piemēram, indivīdu savulaik pašu noorganizētas sabiedriskās patruļas pret tolai vēl legālo nekrotisko vielu spaisa tirgošanu, kuru mērķis bija padarīt tīrāku visu sabiedrību, vai vismaz tās neaizsargātāko daļu – bērnus un jauniešus.

Pilsoniskās līdzdalības veidi

Pilsonisko līdzdalības veidu uzskaitījums nevar būt izsmeļošs, jo sabiedrības aktīvākā un radošākā daļa nepārtraukti turpina jaunu līdzdalības formu un metožu meklējumus. Lai arī pastāv individuālā pilsoniskā līdzdalība (dalība vēlēšanās, iesaistīšanās politiskās vai nevalstiskās organizācijās), lielāku uzsvaru ir jāliek uz grupu pilsonisko līdzdalību (interešu aizstāvības grupas, NVO līdzdalība), jo šāda līdzdalība ne tikai sekmē sabiedrības vairākuma interešu pārstāvniecību, bet arī piedalās demokrātisko vērtību un procesu stiprināšanā.

Paralēli augstāk minētajam iedalījumam, kā arī raksta sākumā pieminētajam formālajam/neformālajam iedalījumam, līdzdalība var arī tikt iedalīta pēc līdzdalības līmeņiem: vietējās pašvaldības, valsts pārvaldes, starptautisko institūciju līmenī. Katram no šiem līmeņiem pastāv savs reglamentējums. Ja pilsoniskajai līdzdalībai pašvaldības līmenī šāds reglamentējums normatīvajos aktos var būt formāls vai pat nebūt vispār, tad valsts un starptautiskā līmeņa pilsoniskās līdzdalības formālie veidi ir normatīvajos aktos noteikti un to ietekmes mehānismi aprakstīti detalizēti.

Runājot par pilsonisko līdzdalību, ir svarīgi spēt novilt robežu starp formālo un neformālo līdzdalību. Ja neformālā līdzdalība var tikt arī realizēta, piemēram, kā manifestāciju organizēšana un dalība dažādos NVO tīklojumos, tad  formālo līdzdalību valsts pārvaldē var izmantot tikai caur kādu no likumiski atzītiem veidiem formālajā nacionālajā (ES dalībvalstu institūcijas: valdība, parlaments) vai pārnacionālajā (ES institūcijas: Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments u.c.) līmenī.

 

Raksta sagatavošana tika veikta biedrības projekta “APLIS – Atbalsts pilsoniskajai līdzdalībai ilgtspējīgā sadarbībā” ietvaros, ko līdzfinansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.




[1] LR Satversmes 2. pants.

[2] Vincent Golay and Mix et Remix, Swiss political institutions, Éditions loisirs et pédagogie, 2008.

[3] Civic Responsibility and Higher Education, Thomas Ehrlich, published by Oryx Press, 2000.

[4] Pēc LU profesora Ģirta Dimdiņa lekcijas „Kas urda cilvēku?” materiāliem, 2014.g. 19.septembris, LU.