Pilsētu attīstība ekonomiskai izaugsmei Eiropā. ES Pilsētprogamma.

Pilsētu attīstība ekonomiskai izaugsmei Eiropā.

ES Pilsētprogamma.

Apskats Nr.8.

2015.gada jūnijs

Attīstības tendences

Lai arī pilsētu attīstība vienmēr ir bijis aktuāls reģionālās attīstības jautājums, tomēr diskusijas par pilsētu attīstības virzieniem un lomu ekonomiskajā, sociālajā un kultūras attīstībā līdz šim ir bijušas fragmentāras. Pēdējo gadu laikā, gatavojoties 2014.-2020.gada plānošanas periodam un līdz ar ekonomisko krīzi, pastiprinājās sarunas par pilsētu lomu ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā ilgtermiņā. Pilsētas arvien vairāk tiek skatītas kā būtiski inovācijas un ekonomiskās izaugsmes virzītāji.

Arvien vairāk iedzīvotāju izvēlas dzīvot pilsētās, pateicoties lielākām izaugsmes iespējām pilsētās un jaunu tehnoloģiju attīstībai. Laikā no 1950. līdz 2014.gadam iedzīvotāju skaits Eiropas pilsētās ir pieaudzis no 50.5% līdz 72% no visu iedzīvotāju skaita. Tiek prognozēts, ka līdz 2030.gadam pilsētu iedzīvotāju skaits varētu pieaugt līdz 78%.[1]

Lai arī šobrīd pilsētās dzīvo gandrīz 3/4 no visiem Eiropas iedzīvotājiem un tām ir augstāki sociālekonomiskie rādītāji, tomēr gan lielajām, gan mazām un vidēja lieluma pilsētām ir nepieciešams skaidrs to lomas un to attīstības redzējums reģionālās attīstības politikā un tam piemēroti atbalsta instrumenti, lai sekmētu pilsētu teritoriālo resursu un attīstības potenciāla efektīvu izmantošanu un nepārtrauktu attīstību. Pilsētām ir liela inovācijas kapacitāte, tām ir lielākas pieejas citu valstu tirgiem, tās koncentrē lielāko daļu materiālo un nemateriālo resursu, tajā skaitā cilvēkresursu, kas ir pamats ilgtspējīgai ekonomiskai izaugsmei ilgtermiņā.

Atbalsts pilsētām ir jāskata daudz plašāk nekā finansējums infrastrūktūras attīstībai. Vairāki zinātnieki, tajā skaitā plaši pazīstamais Pauls Krugmans[2] (Paul Krugman), ir atzinuši, ka ieguldījumi infrastrūktūras attīstībā nevar būt galvenais pilsētu attīstības politikas virziens. Pilsētām, protams, ir daudz vajadzību veikt lielus ieguldījumus infrastruktūras projektos, tajā skaitā ceļu infrastruktūrā, tomēr ieguldījumi atsevišķos infrastruktūras projektos nesniedz pilnvērtīgu ekonomisko atdevi, ja tie nav veikti plašākas pilsētu teritoriju attīstības stratēģijas ietvaros.  Pakāpeniski arvien vairāk tiek uzsvērta nepieciešamība rast jaunus integrētus ekonomisko un sociālo izaugsmi sekmējošos modeļus.

Arvien vairāk reģionālās attīstības politikā tiek novēroti centieni sekmēt iedzīvotāju koncentrēšanos pilsētās un to tuvumā nevis apdzīvojuma līdzsvarošanu starp pilsētu un lauku teritorijām, kā arī centieni sekmēt mobilitāti. Pilsētas arvien vairāk tiek izceltas kā galvienie inovācijas un radošuma centri. Uzņēmējdarbības uzsākšana visvairāk tiek novērota pilsētās, jo lielākā daļa uzņēmumu parasti tiek izvietoti vietās, kas sekmē uzņēmumu ienākumu palielināšanu (izmaksas, darbaspēka un resursu pieejamība, sasniedzamība, tirgus lielums u.c.), – galvaspilsētās, citās lielākajās pilsētās un to tuvumā. Savukārt iedzīvotāji izvēlas dzīvot vietā, kas rada lielāku labumu ilgtermiņā (pakalpojumu pieejamība, darba tirgus iespējas u.c.). Ekonomikā Atrašanās vietas (Location theory) teorija[3] uzsver, ka ražošanas un pakalpojumu sniegšanas atrašanās vietas izdevīgumu raksturo izejmateriālu, starppatēriņa preču un pakalpojumu pieejamība un piekļuve tirgiem, kas rezultātā ietekmē uzņēmējdarbības aktivitāšu teritoriālo izvietošanos. Dažāda veida pieejamības jautājums ir viens no noteicošajiem reģionālo attīstību ietekmējošiem faktoriem.[4]

Pilsētās koncentrējas cilvēkresursi, klienti, pakalpojumu saņēmēji un paši ražošanas un citi uzņēmumi. 2008.gada ekonomikas krīze parādīja to, ka tieši pilsētas ir tās, kuras kalpo par pamatu jaunu risinājumu izstrādei, atbildot uz jaunām lielāka mēroga problēmām.

Nepieciešamība pēc uz zināšanām balstītas ekonomikas un inovatīvu risinājumu izstrādes nosaka to, ka cilvēki izvēlās dzīvot pilsētās tāpēc, lai būtu tuvāk citiem radošiem cilvēkiem. Lai arī vēsturē tehnoloģiju attīstībai ir bijusi milzīga loma ekonomisko procesu virzībā, tomēr arvien vairāk pētnieku, piemēram Ričards Florida,[5] uzskata, ka mūsdienās ir nepieciešama tāda infrastruktūra, kas sekmē urbanizēta izaugsmes modeļa attīstību un, piemēram, ietver lielākas mobilitātes iespējas starp pilsētām, pieejamāku mājokļu politiku nevis investīcijas atsevišķos infrastruktūras projektos.

Iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropas pilsētās rada nepieciešamību veikt izmaiņas ne tikai vietējā un reģionālā līmeņa attīstības politikās, bet arī nacionālā un Eiropas līmenī. Tas iever arī jautājumu par to, kā uzlabot ES pilsētu attīstības politiku un kā sekmēt dažādu īstenoto politiku koordināciju un saskaņotību, lai sekmētu pilsētu teritoriju ilgtspējīgu attīstību ilgtermiņā.

Būtiski ir veidot integrētu attīstības modeli, lai nerastos resursu absolūta koncentrācija atsevišķās teritorijās, bet tiktu veidots pēc iespējas līdzsvarotāks un ilgstpējīgāks attīstības modelis.

ES Pilsētprogramma

Pilsētu attīstības sekmēšana un darbs pie ES pilsētprogrammas (Urban Agenda) ir viena no ES iniciatīvām, pie kuras patreiz tiek strādāts. Pirmās diskusijas par nepieciešamību izstrādāt ES līmeņa pilsētu attīstības programmu aizsākās pirms vairākiem gadiem, lai sekmētu efektīvāku un koordinētāku darbību ilgstpējīgas un integrētas pilsētu attīstības nodrošināšanā  visos pārvaldes līmeņos. Šādas programmas izstrādei ir nepieciešama vienošanās starp ES dalībvalstīm par tās galvenajiem elementiem un principiem. 

Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, ka informācijas apmaiņa un resursu efektīva izmantošana ir noteicošie elementi tam, lai pilsētas kļūtu spēcīgāki radošo centri un ekonomikas virzītāji. Tomēr jāņem vērā tas, ka katrā ES valstī ir savas atšķirības un pilsētām ir atšķirīga ekonomiskā struktūra, tāpēc viena pieeja nevar tikt piemērota visām valstīm un visām pilsētām.  

ES līmenī arvien vairāk pieaug disksuijas par dažādu ES politiku ietekmes uz pilsētu teritoriju attīstību izvērtētējumu[6]. ES Pilsētprogramma ir vērsta uz pilsētu lomas apzināšanu un ietvara izstrādi pilsētu vajadzību labākai integrēšanai ES politikās un zināšanu un pieredzes apmaiņai.

ES Pilsētprogrammas loma tiek skatīta arī kā instruments tādu politiku,  kurām ir būtiska ietekme uz pilsētu teritoriju attīstību, piemēram, transporta politikas, sociālās un vides politikas, koordinētākai plānošanai un īstenošanai. ES regulējuma, atbalsts programmu un dažādu politikas iniciatīvu saskaņošana var sekmēt efektīvāku resursu izmantošanu un plānoto mērķu sasniegšanu. ES Pilsētprogrammas viens no galvenajiem mērķiem ir panākt labāku ES politiku koordināciju un to ietekmi uz pilsētu teritoriju attīstību.

ES Pilsētprogramma ES Kohēzijas politikas 2014.-2020.gadam ietvaros

Diskusiju par ES Pilsētprogrammu kontekstā ir svarīgi minēt arī tās lomu ES Kohēzijas politikas 2014.-2020.gadam ietvaros.  Šī plānošanas perioda regulējumā, konkrēti regulā par Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) ieviešanu, ir noteikts, ka katrai ES dalībvalstij 5% no nodarbinātības un izaugsmes mērķim paredzētā ERAF finansējuma ir jānovirza integrētiem risinājumiem ilgtspējīgai pilsētu attīstībai. Šiem risinājumiem jārisina ekonomiski, vides, klimata, demogrāfiski un sociāli izaicinājumi, kas ietekmē pilsētu teritoriju attīstību. ES fondu regulējums paredz arī iespēju veikt izpētēs un izmēģinājumu projektus, lai rastu jaunus pilsētu attīstību sekmējošus risinājumus.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta pašu pilsētu iesaistei jaunu risinājumu meklējumos un to izstrādē. Šajā aspektā būtiski ir minēt Pilsētu attīstības tīklu (Urban Development Network), kura mērķis ir sekmē pilsētu iesaisti, rosināt diskusijas par pilsētu attīstības jautājumiem, kā arī īstenot dažādus kapacitātes stiprināšanas, informācijas un zināšanu apmaiņas pasākumus, it īpaši ilgtspējīgu pilsētu attīstības stratēģiju izstrādēs kontekst;a.

Rīgas deklarācija par ES Pilsētprogrammu

Latvijas Prezidentūras ES Padomē laikā tika strādāts pie deklarācijas par ES Pilsētprogrammu un ES valstu ministru, kas atbildīgi par teritoriālo un pilsētu attīstību, līmenī tika diskutēts par galvenajiem ES Pilsētprogrammā iekļaujamajiem elementiem, tajā skaitā par sadarbību ar ES institūcijām un citām dalībvalstīm nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī.

Latvijas Prezidentūras laikā 2015.gada 10.jūnijā tika pieņemta deklarācija par ES pilsētprogrammu (Declaration towards the EU Urban Agenda)[7], kas ietver galvenos elementus, kas jāietver topošajā ES Pilsētprogrammā, pie kuras tiks strādāts Luksemburgas un Nīderlandes prezidentūru laikā. Starp tiem ir minami šādi elementi:

• pilsētu teritoriju dažādības atzīšana;
• mazo un vidēja lieluma pilsētu lomas teritorijas attīstībā atzīšana;
• nepieciešamība uzlabot Eiropas politiku urbāno dimensiju.

Latvijas teritoriālās attīstības kontekstā mazo un vidēji lielo pilsētu lomas atzīšana bija viena no Latvijas prezidentūras prioritātēm. Mazās un vidējās pilsētas saskaras ar specifiskiem izaicinājumiem, bet tām ir svarīgs teritorijas attīstības potenciāls un ir būtiski to ņemt vērā, plānojot ES kohēzijas politikas attīstības virzienus nākotnē. Mazo un vidēja lieluma pilsētu attīstības jautājums ir aktuāls arī citām Eiropas valstīm, jo kopumā no visu pilsētu iedzīvotāju skaita gandrīz puse dzīvot pilsētās, kurās ir mazāk par 100 000 iedzīvotāju.[8]

Deklarācija arī mudina vietējā līmeņa pašvaldības sniegt ieguldījumu tālākajā ES Pilsētprogrammas izstrādē.

Eiropas Komisijas uzdevums ir turpināt darbu ar esošo Latvijas un nākamajām Luksemburgas un Nīderlandes prezidentūrām, lai tiktu pabeigta ES Pilsētprogrammas izstrādē un notiktu darbs pie tās īstenošanas reģionālās attīstības politikā.

Rīgas deklarācijas par ES Pilsētprogrammu ir pamats turpmākajam darbam pie ES Pilsētprogrammas izstrādes, kuru plānots pabeigt līdz ar Nīderlandes prezidentūras beigām 2016.gada jūnijā.

Galvenie dokumenti:

Declaration of Ministers towards the EU Urban Agenda. Informal Meeting of EU Ministers Responsible for Territorial Cohesion and Urban Matters. Riga, 10 June 2015. Available at: https://eu2015.lv/images/news/2015_06_10_EUurbanDeclaration.pdf

Committee on Regional Development. Report on the urban dimension of EU policies (2014/2213(INI). 25 June 2015

Raksta sagatavošana tika veikta biedrības projekta “APLIS – Atbalsts pilsoniskajai līdzdalībai ilgtspējīgā sadarbībā” ietvaros, ko līdzfinansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.