Dzimumu līdztiesība un tās loma ES izaugsmes, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas mērķu sasniegšanā. Analītisks apskats.

Apskats Nr.6.

2014.gada decembris

 

Dzimumu līdztiesība Eiropā ir viena no pamattiesībām un arvien vairāk tiek atzīta kā viens no būtiskiem faktoriem ES izaugsmes, nodarbinātības un sociālās iekļaušanās mērķu sasniegšanā.

Integrēta pieeja dzimumu līdztiesības īstenošanai (angļu val. gender mainstreaming) ir stratēģija, kura tika oficiāli pasludināta 1995.gadā ANO konferencē Pekinā.[1] Tā ir politikas pieeja, kas ir vērsta uz dzimumu līdztiesības jautājuma integrēšanu katrā politikas jomā un katrā politikas vadības posmā, tajā skaitā politikas plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā. Integrēta pieeja ir balstīta atziņā, ka sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi resursi, vajadzības, prioritātes un ka daudzas politikas nav neitrālas attiecībā uz dzimumiem, bet pamatā ir balstītas uz vīriešu pieredzi.

Kopš 1996.gada ES īsteno duālu pieeju dzimumu līdztiesības jautājuma risināšanā, jo no vienas puses tiek īstenoti proaktīvi pasākumi (piemēram, integrētas pieejas īstenošana), no otras puses tiek īstenoti pasākumi, kas ir atbildes reakcija uz pastāvošajām problēmām (piemēram, politikas, kas vērstas uz atšķirību darba samaksā mazināšanu, ģimenes un darba dzīves savienošanu). Integrētas pieejas īstenošana iezīmē svarīgas izmaiņas ES politikās attiecībā uz vienādu iespēju nodrošināšanu vīriešiem un sievietēm, jo pirms tam tika īstenotās uz problēmām reaģējoša pieeja un nevis tika veikta iespējamo problēmu savlaicīga novēršana. 

Pakāpeniski ES arvien lielāku uzmanību pievērš dzimumu līdztiesības jautājumam. Būtisks solis bija 2006.gadā Eiropas Komisijas sagatavotais „Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010”.[2] Šajā ceļvedī tika ieskicētas sešas prioritārās jomas ES rīcībai dzimumu līdztiesības sakarā laikposmā no 2006. līdz 2010. gadam:

  • vienlīdzīga ekonomiskā neatkarība sievietēm un vīriešiem;
  • privātās un darba dzīves saskaņošana;
  • līdztiesīga pārstāvība lēmumu pieņemšanā;
  • jebkādas varmācības dzimuma dēļ iznīdēšana;
  • dzimumu stereotipu izskaušana;
  • dzimumu līdztiesības veicināšana ārpolitikā un attīstības politikā.

2010.gadā Eiropas Komisija prezentēja Sieviešu hartu, tādējādi parādot stingrāku apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību.[3] Hartā tika noteiktas piecas prioritārās jomas.

Harta parādīja vēlmi veicināt dzimumu līdztiesību praksē noteica to, ka dzimumu līdztiesības perspektīva tika iestrādāta Eiropa 2020 stratēģijā. Hartā īpaši tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt līdztiesību darba tirgū un vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību sievietēm un vīriešiem, vienādu atalgojumu par vienādu darbu un vienlīdz vērtīgu darbu, līdztiesību lēmumu pieņemšanā un cieņu, integritāte un ar dzimumu saistītas vardarbības izbeigšanu.

Pamatojoties uz Sieviešu hartu, 2010.gadā tika pieņemta jauna sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija laika posmam no 2010. līdz 2015.gadam. Jaunā stratēģija balstās uz „Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010”  pieredzi un nodrošina visaptverošu ietvaru Eiropas Komisijas apņēmībai iekļaut dzimumu līdztiesību visās politikas jomās. Stratēģijā ir uzsvērta dzimumu līdztiesības ieguldījums ekonomiskās izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības sekmēšanai un tā atbalsta dzimumu līdztiesības īstenošanu Eiropa 2020 stratēģijā.

Jaunās stratēģijas mērķis ir stiprināt sadarbību starp dažādām iesaistītajām pusēm un uzlabojot pārvaldību. Stratēģija tiek uzskatīta par pamatu turpmākai sadarbībai dzimumu līdztiesības jautājumos starp dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu un citām iestādēm un struktūrām, tostarp ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu.

Tomēr šajā kontekstā ir jāmin tas, ka lai dzimumu līdztiesības politikas tiktu konstruktīvi integrētas visās ES politikas jomās, un lai sekmētu dzimumu līdztiesības ievērošanu, ES līmenī ir vēl daudz darāmā. Viens no būtiskiem jautājumiem ir nepieciešamība nodrošināt salīdzināmu un ticami dzimumu statistikas datu un rādītāju apkopošanu. Tas veicinātu labāku dzimumu līdztiesības jautājumu integrēšanas progresa uzraudzību un novērtēšanu ES.

Oficiālu statistikas datu pieejamība dzimumu griezumā ir efektīvas dzimumu līdztiesības jautājumu analīzes pamatā. „Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010” ir apzināti vairāki rādītāji, kurus var izmantot dzimumu līdztiesības izvērtēšanai vairākās politikas jomās, it īpaši ES Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas kontekstā. Eiropas Komisija savā ikgadējā ziņojumā par vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem[4] informē par progresu virzībā dzimumu līdztiesību.

Eiropas līmenī, nozīmīgi pasākumi ir veikti ES prezidentūru darbības programmu ietvaros. Piemēram, 2008. gadā Zviedrijas prezidentūras ES laikā tika veikta analīze par pēdējo piecu gadu progresu, uzsverot galvenos šķēršļus, kas kavē pilnīgu dzimumu līdztiesības īstenošanu un atklājusi vairākas svarīgas nākotnes problēmām.[5] Viens no šķēršļiem ir statistikas datu dzimumu griezumā nepilnības un trūkums.

Statistikas dati dzimumu griezumā sekmētu  politiku plānošanu un novērtēšanas mērķiem.   ES dalībvalstu līmenī ir nepieciešams vākt un analizēt statistikas datus dzimumu griezumā, kas varētu pamatot nepieciešamību iestrādāt dzimumu līdztiesības jautājumu dažādās politiku jomās.

Lai izstrādātu kopīgu sistēmu dzimumu līdztiesības progresa starp dalībvalstīm novērtēšanai, tika piedāvāts ES Dzimumu līdztiesības indekss. Tas pirmo reizi tika minēts Ceļvedī sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.-2010.gadam, pēc tam arī Eiropas Komisijas rīcības plānā 2010.-2015.gadam. Tomēr līdz šim nav panākta vienošanās par kopēju vai saskaņotu metodiku ES līmenī, kas var piedāvāt pamatotu aprēķinu virzības uz dzimumu līdztiesību novērtēšanai ES dalībvalstīs.

Piedāvātais ES Dzimumu līdztiesības indekss pašreiz netiek uzskatīts par pilnīgu.  Indeksa aprēķinā tiek izvērtētas piecas dimensijas: vienlīdzīga apmaksātā darba, naudas, lēmumu pieņemšanas, zināšanu un laika sadale. Turklāt katra dimensijai ir noteiktas divas izmērāmas apakšdimensijas. Piemēram, vienlīdzīga naudas sadale ietver atšķirību starp atalgojuma līmenī, kā arī atšķirība kopējā ienākumu līmenī. Būtībā indeksa pamatā ir atšķirības starp vīriešu un sieviešu situāciju.  Zems līdztiesības rādītājs var liecināt gan par nepieciešamību uzlabot sieviešu situāciju kādā jomā, gan par nepieciešamību uzlabot vīriešu situāciju.

Latvija ir starp tām valstīm, kurās ir zems dzimumu līdztiesības indekss (36.2), salīdzinot ar Dāniju (73.9) un Somiju (76.1). Vidējais ES rādītājs ir 62.2, kas ir aptuveni 2/3 no pilnvērtīgas dzimumu līdztiesības sasniegšanas.[6]

Diskusijās par dzimumu līdztiesības jautājumu ir jāņem vērā, ka tas ietver ne tikai sieviešu interešu aizstāvēšanu, bet arī jautājumu par vīriešu aktīvu iesaisti dzimumu līdztiesības jautājumos. Vairums dzimumu līdztiesības politiku ir vērstas uz sieviešu situācijas analīzi un sieviešu iespēju un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu  un tikai nedaudzas iniciatīvas ņem vērā vīriešu situāciju un iespējamo vīriešu lomu dzimumu līdztiesības jautājumos.

Tomēr ES dalībvalstīs ir atrodami piemēri tādām politikas iniciatīvām, kuru mērķis ir iesaistīt vīriešus dzimumu līdztiesību īstenošanā. Piemēram, bērna kopšanas atvaļinājums, kad daļu atvaļinājuma var izņemt tēvs, tādējādi pārdalot neapmaksātas aprūpes pienākumus. Laika gaitā mainās arī vīriešu attieksme, tomēr progress ir lēns. To parāda arī tas, ka tādu dzimumu līdztiesības politikas iniciatīvu, kuru mērķauditorija ir vīrieši, joprojām ir zems, un aprūpes jomas darbavietās joprojām pārsvarā ir sievietes.

 

Ieteicamie informācijas avoti par dzimumu līdztiesības jautājumiem:

LR Labklājības ministrijas politikas dokumenti, apkoptie materiāli, ziņojumi un publikācijas.

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta Resursu un dokumentācijas centra materiāli.

 

 

Raksts ir sagatavots sadarbībā ar Francijas ekspertu tīklu FranceXP projekta „APLIS - Atbalsts pilsoniskajai līdzdalībai ilgtspējīgā sadarbībā” ietvaros, ko līdzfinansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.